Latvijas Universitātes Žurnāls. Vēsture (Aug 2019)

Redaktora sleja / Editorial

  • Jānis Taurēns

Journal volume & issue
no. 6

Abstract

Read online

Tālajā 1991. gadā Ļubova Zīle aizsāka žurnāla “Latvijas ­Vēsture” izdošanu. Šis žurnāla numurs kā šī izdevuma turpinājums ir tā 101. laidiens. Tas sāka iznākt laikā, kad vēl turpinājās atmodas periodā iesāktās kaujas par Molotova–Ribentropa paktu, un visus šos gadus ir dzīvojis līdzi Latvijas vēstures zinātnes attīstībai. Gadu gaitā publicēts simtiem rakstu, recenziju un vēstures avotu. Žurnāla nozīmi ir grūti novērtēt par zemu, un reiz, cerams, arī Latvijas historiogrāfijas pētnieki pievērsīsies tā ieguldījumam. Dienas gaismu ieraugot simtajam mūsu vēstures žurnāla laidienam, ir prieks par plašo problēmu klāstu, kas tajā aplūkots un pētīts. Lielā mērā tas balstās uz jauno vēsturnieku devumu, kas rada ticību un cerību vēstures zinātnes pārmantojamības perspektīvai Latvijā. Trīs autori ir pētījuši Latvijas 20. gadsimta sākuma vētrainos notikumus Kurzemē. Aleksejs Kriška raksta par situāciju Liepājā 19. un 20. gadsimta mijā, revolucionāro organizāciju darbību 1905. gada revolūcijas priekšvakarā un tālaika impērijas varas iestāžu reakciju. Skats no varas – policijas un žandarmērijas – puses, protams, atšķiras no ilgi dominējušo revolucionāru atmiņu skata punkta. Mēs ieraugām arī gadsimtu mijas Liepāju kā strauji augošu, dinamisku pilsētu, kas pārdzīvo intensīvu attīstību. Uldis Āva pievēršas sarkano partizānu darbībai Kurzemē 1919.–1920. gadā. Viņš no jauna izvērtē šo padomju periodā par nozīmīgu uzskatīto fenomenu un secina, ka viņu darbība bija samērā neveiksmīga un nespēja radīt nopietnas galvassāpes Pagaidu valdībai. Interesi izraisa pats fakts, ka daļa Kurzemes iedzīvotāju turpināja atbalstīt idejas, kas Vidzemē pēc sarkanā terora bija sevi diskreditējušas. Artis Buks apjomīgā rakstā kritiski izvērtē situāciju Latvijā 1918. gadā un pievēršas maz izpētītajam latviešu vienību dumpim 1918. gada beigās, kurš noslēdzās visai traģiski. Divi pētījumi ir veltīti Latvijas starpkaru perioda vēsturei. Daudzas tēmas – ārpolitika, prese, karš un cilvēka loma tajā – savijas doktorantes Gintas Ievas Bikšes pētījumā par laikraksta “Jaunākās Ziņas” korespondentiem Spānijas pilsoņu karā, kuri strādāja nacionālistu pusē. Autore analizējusi korespondentu pārliecību un darbības apstākļus, kas ietekmēja viņu žurnālistiku, un atspoguļojusi notikumus pašā pilsoņu karā. Doktorants Andrejs Gusačenko, sekojot jau zināmai tradīcijai Latvijas vēstures historiogrāfijā, pievērsies mīta dekonstrukcijai. Runa ir par mītiem, kas apvij krievu monarhismu Latvijā. To asi kritizējuši gan laikabiedri, gan vēsturnieki. A. Gusačenko parāda, ka mīts un negatīvā attieksme pret šo parādību lielā mērā veidojušies vēsturiski. Viņš uzskata, ka monarhistu organizācijas nebija nelojālas Latvijai, bet varas iestādes tās uzskatīja par tikpat naidīgām kā daudz bīstamākos komunistus. Norisēm trimdā, konkrēti, trimdas darbinieku centieniem saglabāt un pētīt Latvijas jūrniecības vēsturi, pievērsies doktorants Dāvis Beitlers. Šīs aktivitātes trimdā pētījuši paši latviešu jūrniecības darbinieki, viņu pēcteči un profesionāli vēsturnieki, to vidū pat ­Edgars Andersons. Padomju režīma periodam Latvijas vēsturē pievērsušies divi autori. Vēsturnieks Ai­vars Stranga, turpinot iepriekšējā žurnālā iesākto tēmu, raksta par sovetizāciju Latvijas kultūrā 1940.–1941. gadā. Viņa rakstā smieklīgais savijas ar traģisko, tajā skartas tādas tēmas kā sovetizācija tēlniecībā, kuras pārstāvji labprāt nāca pretī svešām varām. Īpašā apakšnodaļā analizēta Aleksandra Čaka pielāgošanās padomju režīmam. Vēsturnieks Toms Zariņš pievērsies Rietumu dzīves atspoguļojumam Rīgas kinostudijas mākslas filmās. Laikā, kad kino centās pelnīt naudu, padomju skatītāji novērsās no oficiālā patriotisma un vēlējās skatīties filmas par Rietumiem un kriminālfilmas. Rīgas kinostudija spēja šo pieprasījumu apmierināt, vienlaikus atklājot, ka ir grūti atspoguļot to, ko paši aktieri un režisori nepietiekami pazīst, – pašus Rietumus. Tomēr PSRS kontekstā Rīgas kinostudija izpelnījās neformālu “detektivfilm” apzīmējumu. Vēsturniece Marija Šumilo, turpinot jau noteiktu tradīciju Latvijas vēstures zinātnē, pievērsusies “Senlatvijas” mīta analīzei latviešu historiogrāfijā, kritizējot tradicionālos un visai senos priekšstatus par zelta laikmetu, kuru pārtrauca Latvijas kristianizācija. Ļoti kritiski vērtējot šo mītu, autore norāda, ka “akadēmiskajā un publiskajā vidē izpratni par “Senlatvijas” vardarbīgu pakļaušanu krusta karu laikmetā raksturo daudzi anahronismi, izteikts antagonisms, kā arī vēsturiskā taisnīguma un tautas īpašā ceļa idejas”. Vēsturniece Lilita Zemīte pievērsusies alternatīvās vēstures un tās radīto iespēju tēmai. Vēsturē mēdz būt lūzuma punkti, kas varēja radīt citu vēstures attīstības ceļu, un tos jāprot saskatīt. Šāda veida domu eksperimenti ir raksturīgi anglosakšu vēstures literatūrā, pētot tādas tēmas kā Pirmais pasaules karš, ASV pilsoņu karš vai vēsturisku personu ietek­me uz vēstures gaitu. Autore uzsver, ka šis instruments strādā tikai prasmīga un zinoša vēsturnieka rokās un alternatīvā vēsture nav neapvaldītas fantāzijas lidojums. Vēsturnieks Ēriks Jēkabsons publicējis apjomīgu vēstures avotu latviešu un angļu valodā – Lielbritānijas Politiskās misijas vadītāja pulkveža Stīvena Talentsa ziņojumu par notikumiem Rīgā Bermonta spēku uzbrukuma pirmajās dienās 9., 10. un 11. oktobrī. Šis dokuments glabājas Lielbritānijas Nacionālajā arhīvā Londonā, Ārlietu ministrijas dokumentu kolekcijā. Tas paplašina līdzšinējos faktus par bermontiādi. Tā “Latvijas valdība un armijas virspavēlniecība 9. un 10. oktobrī bija gatava lūgt Bermontam noslēgt pamieru, lai glābtu šķietami bezcerīgo situāciju”, protams, vēlākie oficiālie politiskie un vēstures naratīvi centās izmisumu nomaskēt un pieklusināt. Ziņojumā vērojamas spilgtas ainas arī par cilvēku dzīvi un bezjēdzīgo bojāeju karā, tā raksturojot situāciju Rīgā šo notikumu laikā. Jaunais žurnāla numurs cenšas gan turpināt nu jau godājamās tradīcijas, gan aizsākt ko jaunu – papildus daudzus gadus dominējušām politiskās vēstures tēmām sevi spēcīgi piesaka pētījumi arī par kultūras vēstures problēmām.