Redaktora sleja / Editorial

Abstract

Jaunais žurnāla numurs veltīts galvenokārt jauno un jaunāko laiku vēstures problēmām, kuras ietver gan politisko vēsturi, gan sociālās un kultūras vēstures jautājumus. Numuru ievada Viļņas Universitātes profesora Zenona Butkus plašais raksts, kas veltīts Latvijas valdības krīzei 1926. gadā, kad iepriekšējo Artura Alberinga kabinetu nomainīja Marģera Skujenieka kreisā valdība, un PSRS lomai šajās norisēs. Pēdējā, kā izrādās, ir bijusi ievērojami lielāka, nekā tika uzskatīts. Balstoties uz Maskavas arhīvu materiāliem, profesors parāda, kā, piemērojot ekonomiskās un politiskās ietekmes sviras, PSRS vadība plānoja valdības maiņu Latvijā un kā sociāldemokrātu politiķi sadarbojās ar PSRS diplomātisko pārstāvniecību. Reizēm pārsteidzoša ir labā saprašanās un koordinācija starp PSRS diplomātiem un kreisajiem latviešu sociāldemokrātiem, viņu Latvijai nelojālie izteikumi. Profesors tomēr uzsver, ka demokrātiskajai iekārtai ir pašaizsardzības mehānismi, kuri var novērst šādus nevēlamus un naidīgus iespaidošanas mēģinājumus. Vēstures maģistre Elīna Kļaviņa pievērsusies Veselības departamenta izveidei un darbībai Neatkarības kara laikā. Tas bija laiks, kad Latvijā pēc kara un posta gadiem plosījās infekcijas slimības, cieta tautas ataudze, bet veselības iestāžu infrastruktūra bija neapskaužamā situācijā – trūka personāla un medikamentu. Šajos apstākļos Veselības departaments, tai skaitā ar ārvalstu, vispirms Amerikas Sarkanā Krusta, palīdzību, cīnījās ar infekcijas slimībām un centās sakārtot un efektīvi izmantot veselības aizsardzības institūciju tīklu. Vēsturniece Laura Melne pētījusi līdz šim maz apzinātu tēmu – Latgales teātra kā samērā jaunas parādības veidošanos un darbību Rēzeknē starpkaru periodā. Autore uzskata, ka kultūras centru veidošana un cita veida atbalsts kultūrai bija veids, kā Latvijas varas iestādes veicināja Latgales integrāciju ar citiem Latvijas novadiem. Autore secina, ka lielāko uzplaukumu teātris piedzīvoja 30. gadu otrajā pusē, tomēr latviešu valodas dominances uzsvars nebija optimāls risinājums Latgalē. Latvijas Universitātes doktorants Ojārs Stepens pievērsies samērā negaidītai tēmai – sludinājumiem laikrakstā “Tēvija”. Sludinājumi liecina, ka arī šajā katastrofālajā periodā turpinājās cilvēku ikdienas gaitas. Interesants ir autora pieminētais Rīgā rādīto kinofilmu un izrāžu repertuārs. Cilvēki pirka un pārdeva, meklēja dzīvesvietu, darbu un darbiniekus, tomēr kara diktētās tēmas sludinājumos nenoliedzami atspoguļojās. Piederīgie ziņoja par padomju varas laikā bojāgājušo bērēm, okupāciju un kara norisēs pazudušo cilvēku meklēšanu, tāpat tika meklētas kara laikā nozaudētās materiālās vērtības. Savu vietu sludinājumos atrod arī holokausta atspoguļojums. Pētījums varētu ļaut piesardzīgi secināt, ka noteiktu laiku pēc okupācijas varu maiņas 1941. gada vasarā dzīve daļēji stabilizējās, jo palielinājās kultūras un saimnieciskajām problēmām veltīto sludinājumu skaits. Cits vēstures doktorants, Dāvis Beitlers, turpina pētīt latviešu jūrniecību trimdā. Šoreiz viņš pievērsies tam, kādā veidā latviešu jūrnieki nonāca trimdā un kādu motīvu vadīti viņi devās uz brīvo pasauli. Kaut arī daudzi apstākļi un konkrēti fakti nav līdz galam skaidri, autors norāda, ka latviešu jūrnieki nemīlēja okupācijas varas. Latviešu jūrnieku došanās trimdā sākās jau Latvijas okupācijas pirmsākumos un turpinājās arī padomju režīma gados, šeit minami gan patriotiski apsvērumi, gan bažas par savu likteni PSRS režīma varā, gan vēlākajos gados padomju pelēkā ikdiena. Rakstā jūrnieku trimdas gaitas aplūkotas vispārējā latviešu trimdas kontekstā. Vēsturnieks Edvards Seliška ļoti apjomīgā rakstā pievērsies historiogrāfiskai problēmai. Polijas dalīšana 18. gadsimta beigās ir ļoti nozīmīgs notikums Polijas un poļu tautas vēsturē, un tas būtiski ietekmēja Eiropas vēsturi. Autors pētījis šī dramatiskā notikuma atspoguļojumu Polijas historiogrāfijā no 18. gadsimta līdz mūsdienām, iedalot septiņus tā attīstības posmus. Polijas vēsturnieki, liekas, nav atstājuši neapgrieztu nevienu akmeni, skaidrojot šo traumējošo notikumu, un pamatojuši to gan tradicionāli – ar valsts varas vājumu, gan ar sociālās struktūras aspektiem un Polijas kā multietniskas valsts faktoriem. Otra, lielākā mērā pierasta skaidrojumu grupa ir ārējie faktori – Polijas trīs dalīšanas kā triju lielvalstu ārpolitikas konsekvences. Interesants ir jautājums par to, kurā no trim lielvalstīm poļu tautai bija vislabākie dzīves un kultūras attīstības apstākļi. E. Seliška ir analizējis ne tikai poļu, bet arī vairāku Rietumu vēsturnieku darbus un koncepcijas. Klaipēdas Universitātes mācībspēks Vītauts Jokubausks pievērsies Lietuvas militārajai vēsturei Lietuvas armijas štāba paspārnē. Lietuvas militārajā vēsturē gandrīz pati svarīgākā problēma bija Lietuvas Neatkarības karš. Tā izpētei bija ne tikai vēsturiska un teorētiska, bet arī gluži praktiska nozīme, gatavojoties varbūtējām militārām kampaņām nākotnē. Tomēr šīs problēmas izpēte starpkaru perioda Lietuvā īpaši nesekmējās – to noteica gan nepietiekamie finanšu līdzekļi, kas tika atvēlēti pētniekiem, gan grūtības piesaistīt profesionālus vēsturniekus no Vītauta Dižā Universitātes. Kaut arī Armijas štāba Kara vēstures nodaļai neizdevās publicēt liela apjoma darbu par Neatkarības karu, tomēr tai bija vērā ņemami sasniegumi materiālu vākšanā un pētījumu publicēšanā. Profesors Ēriks Jēkabsons turpina publicēt vēstures avotus, kas saistīti ar Latvijas Neatkarības karu. Žurnāla iepriekšējā numurā publicēts britu politiskās misijas vadītāja Stīvena Talentsa ziņojums savai valdībai par Bermonta armijas uzbrukuma un Latvijas aizsardzības norisi 1919. gada 8.–11. oktobrī. Šoreiz publicējam divus pulkvežleitnanta S. Talentsa ziņojumus par norisēm laikā no 12. līdz 15. oktobrim. Tobrīd Latvijas valdība un armija bija atguvušās no sākotnējā šoka, ko izraisīja Bermonta uzbrukums. Valdība ķērās pie dažādiem pasākumiem, tostarp centās nodrošināt ārvalstu – gan Latvijas kaimiņu, gan sabiedroto – atbalstu un palīdzību. Latvijas armijai savukārt izdevās uzsākt pirmos veiksmīgos pretuzbrukumus. Dokumenti raksturo saspringto situāciju Rīgā, diplomātiskās pārrunas, sabiedroto aktivitātes, dažādu politisko spēku rosību. Interesants ir latviešu politisko darbinieku un virsnieku atspoguļojums ziņojumos. Dokumentiem ir sagatavoti solīdi zinātniskie komentāri un detalizēti paskaidrojumi. Numurā publicēts arī Ilgvara Misāna un Valdas Kļavas nekrologs ilggadējai LU profesorei Aleksandrai Rolovai. Autori uzsver profesores lielos nopelnus – viss viņas darba mūžs bija veltīts vēsturei. A. Rolova arī padomju vienveidīgās ideoloģijas apstākļos pievērsās vispārcilvēciskām vērtībām un iedvesmoja interesēties par Rietumeiropas vēsturi, tās mākslas un kultūras pasauli. Ceram uz drīzu atkalredzēšanos nākamajā žurnāla numurā. Jānis Taurēns